Es paķēru savas mantiņas un laidu ar autobusu tuvāk centram, kur arī piezemējos jaunā istabiņā. Mani atkal sagaidīja melnādainais, turklāt vēl kačoks. Lai piešķirtu vēl lielāku dīvainību, viņu sauca Džovanni. Izrādījās, ka nāk no Nigērijas, un es ar pūlēm atturējos no jociņa par prinčiem un miljonāriem. Džovanni bija inženieris-elektriķis, mācījās Edinburgā un strādāja unītī.
Tas ir, emocionāli viskaut ko stāstīja un izprasīja, piedāvāja visādu palīdzību, sūdzējās par īres cenām un to, kā viņš draudzējas ar saviem īrniekiem. Labprāt ticu, es pats esmu kaučsērferis ar stāžu, un te vēl naudu maksā — skaistums.
Jaunā istaba bija lielāka, mēbeles tur bija patīkamākas, vietām pat no masīvkoka. Diemžēl arī te neiztika bez stulbībām: izrādījās, ka no manas istabas uz virtuvi ved logs, kas aizsegts tikai ar kartonu. Rezultātā, kad tur kāds pļāpāja vai gatavoja ēst, visas smakas un trokšņi bija pilnīgi kā uz delnas. Es jau tā esmu jutīgs cilvēks, un te vēl sveša gulta, vienos salaidumos, un nācās paņemt segu ar īpašnieka smaku, lai būtu siltāk, un vēl tas logs uz virtuvi. Morāle: ja gribi reizē būt ar smalku dvēseles organizāciju un ceļot, gatavo maku, un jo lielāku. Par laimi, naudu šajā ceļojumā es iztērēju ne tik daudz, kā baidījos, diez vai par visu kopā vairāk par diviem tūkstošiem.
No plusiem: Džovanni iedeva man stieni un hanteles, un es kaut nedaudz varēju uzturēt formu. Dzīvoklim bija arī aizmugurējais pagalms, kur droši vien patīkami siltā dienā ar draugiem pasēdēt. Es tur cilāju stieni, vairāk arī nenoderēja.
Ūdeni tādā dzīvoklī silda ar boileri un caurteces sildītāju (sic) Vannas istaba maziņa, bet pods aizšķērso eju uz dušu. Apkures vasarā nebija (atšķirībā no iepriekšējā dzīvokļa). Ne gluži tas, ko gaidi no tādas bagātas valsts. Es jau nemaz nerunāju par mūžīgo britu tradīciju uzstādīt krānus aukstajam un karstajam ūdenim. Tas ir ārpus manas saprašanas, un, manuprāt, neviens pie veselā saprāta tā negribētu. Runā, ka tas pamazām kļūst par pagātni, un briti beidzot ir sapratuši, ka pasaulē krānu un jaucējkrānu ir papilnam.
Es saprotu, ka māja ir veca, tuvu vēsturiskajam centram, un tāpēc tādi prikoli, bet vienalga krīt uz nerviem un traucē. Dzīvokļa plusi bija tajā, ka transports bija ar roku aizsniedzams, līdz centram — 25 minūtes kājām vai 10 ar autobusu. To es nežēlīgi izmantoju un ietaupīju krietni daudz laika, nekā ja katru reizi braukātu uz iepriekšējā dzīvokļa čuhņu. Vēl blakus bija veikali un pabi, ja nu pēdējie man pēkšņi ievajadzētos.
Runājot par pabiem un bāriem, Andrejs mūsu kopā pavadītajā laikā pastāstīja man dažas interesantas lietas.
Pirmkārt, mēdz būt, ka dušai krāns ir viens, bet ūdens sajaucas jau pa ceļam uz dušu, un tāpēc vienlaikus applaucē un saldē.
Otrkārt, nekāds stulbais adapteris britu rozetēm nav vajadzīgs, pietiek ar to, ka iespiež iekšā zemējuma drošības tapu trešajā caurumā, un jūs varēsiet mierīgi iespraust mūsu kontaktdakšu. Te es riskēju dabūt pa mizu no piesardzības un privātuma cienītāja, kurš nelasa ceļojumu blogus, bet manis dēļ izdarīja izņēmumu. Kā indulgenci es savam godam varu pierakstīt tikai to, ka esmu jau apcirpis tekstu un izsvītrojis no tā nevietā izpausto personīgās dzīves noslēpumu.
Treškārt, pabi un bāri Skotijā parasti strādā līdz vieniem, jo alkoholu var tirgot tikai līdz vieniem. Klubiem bieži ir licence tirgot alkoholu līdz trijiem rītā, kas arī nav nekas spīdošs zvērinātiem tusētājiem. Tikai lielos svētkos kā izņēmums ir sastopama licence līdz pieciem rītā. Ļoti dīvaina sistēma, vai nešķiet?
Tā izveidojusies vēsturiski. Sākumā tāpēc, ka stipro dzērienu džinu bija dzīt lētāk par cēlāko alu, un tauta piedzērās līdz baltajām pelītēm. Mēģinājumi aizliegt džinu pa tiešo vai aplikt ar nodokļiem nevainagojās panākumiem un noveda pie dumpjiem. Nācās iet apkārtceļu un ierobežot pārdošanas laiku. Vēlāk šis ierobežojums bija saistīts ar pasaules karu, lai cilvēki nenovērstos no darbiem un neaizsēdētos naktī ar alko. Tagad jau, acīmredzot, pilsētas varasiestādes vienkārši neuzskata par labu domu atcelt šos senos ierobežojumus, lai gan tādas tiesības viņiem ir. Es reiz, atgriežoties naktī mājās no kluba, sastapu bariņu amerikāņu, kuri bija neizpratnē par to, ka visi apkārtējie pabi ir ciet. Meklēja, kur vēl pasēdēt. Nācās viņus apgaismot.
Starp citu, atcerējos, kā Stefans izstāstīja interesantu baiku (vienu no daudzajām). Skotiem ļoti patīk viena dziesma, un, kad to uzliek, pilnīgi visi iet dejot. Tomēr iet ne visi, jo zina: svētku beigas ir tuvu. Lieta tāda, ka bārmenis izmanto to, ka visi dodas prom, un aizver bāru, bet dziesmu uzliek pēc viņa lūguma. Tā nu, kad skots dzird šo dziesmu, viņa priekšā nostājas ārkārtīgi smaga izvēle: izlaist un neiet dejot, vai zināt, ka šis alus kauss ir pēdējais, jo bāru slēgs ciet.